SAŠĶELTĀ KONTINENTA PĀRBŪVE

Robežas tika pārbīdītas, un ar varu tika pārvietotas veselas iedzīvotāju grupas. Rietumu Sabiedrotie akceptēja to, ka Polijas robežas tiek pārvietotas uz rietumiem, un Baltijas valstis nonāk Padomju Savienības kontrolē. Tika mainītas arī Itālijas, Bulgārijas, Rumānijas, Ungārijas un Čehoslovākijas robežas. Vāciju un Austriju sadalīja okupācijas zonās.

Atjaunošanas darbi gulstas lielākoties uz sieviešu, jauniešu un karagūstekņu pleciem, jo akūti trūkst vīriešu darbaroku.

Rindas pēc maizes ir ierasta lieta, un atjautīgi cilvēki atrod iespējas, kā kurināmajam, apģērbam un citām vajadzībām izmantot gandrīz jebko, ko iespējams atrast.

Ideoloģiskās atšķirības starp rietumvalstu liberālo demokrātiju un austrumvalstu komunismu saasinājās, pastiprinot jauna pasaules kara izcelšanās varbūtību.

Maršala plānā paredzētos līdzekļus piedāvāja lielai daļai Rietumeiropas un Austrumeiropas valstu, taču Padomju Savienība savā ietekmes sfērā esošo valstu valdībām deva rīkojumu noraidīt šo piedāvājumu, tādējādi vēl vairāk pastiprinot kontinenta dalījumu. Līdz Maršala plāna darbības beigām visas valstis, kas bija izmantojušas tā piešķirtos līdzekļus, bija pārsniegušas savus pirmskara ekonomikas līmeņus.

Rietumu un Austrumu bloka valstis bija apņēmības pilnas pierādīt, ka tieši viņu konkrētais sabiedrības modelis ir vislabākais. Austrumu bloka valstis popularizēja komunistisko ideoloģiju, nievāja kapitālismu un uzticējās valsts plānotai ekonomikai un vienpartijas politiskajai sistēmai. Tika skaidrots, ka šāds ekonomiskais un politiskais stāvoklis ir tikai starpposms, lai izveidotu bezšķiru sabiedrību, kurā visiem cilvēkiem ir vienāds sociālais statuss.

Dāņu dizainera Vernera Pantona „S” burta formā veidotais plastmasas krēsls ir tipisks šī laika produkts. Arī dizaineri komunistiskajās valstīs bija ieinteresēti apliecināt savas spējas, un pēc neilga brīža līdzīgs „Z” burta formas krēsls parādījās toreizējā Austrumvācijā.

Šajā laikā milzīgas izmaiņas notika Eiropas izglītības sistēmās. Plaukstošā ekonomika un labklājības valstu attīstība sekmēja publiskā finansējuma pieaugumu visos izglītības līmeņos, un tas, savukārt, radīja labākas izglītības iespējas arvien vairāk bērniem un jauniešiem — izglītība vairs nebija pieejama tikai privileģētai minoritātei.

Priekšpilsētas un lielus dzīvojamos rajonus būvēja atbilstoši modernisma arhitektūras principiem. Ap transporta maģistrālēm un sociālo pakalpojumu centriem daudzu kilometru garumā veidojās līdzīgu pelēka betona ēku kvartāli. Tikai vēlāk kļuva skaidrs, kādas negatīvas sekas ir šādam galējam funkcionālismam un cilvēku dzīves un sociālo struktūru raupjai estētiskajai standartizācijai.

Šis Īstmena bērnu zobārstniecības klīnikas krēsls mums atgādina, ka veselības aprūpe pirmskara Eiropā lielā mērā bija atkarīga no privāto ziedotāju, piemēram, amerikāņu uzņēmēja Džordža Īstmena, augstsirdības. Trīsdesmitajos gados viņš nodibināja un finansiāli uzturēja vairākas zobārstniecības klīnikas Eiropā, kuras pēc kara tika iekļautas publiskajā veselības aprūpes sistēmā.

Agrāk privātais auto bija tikai bagāto privilēģija, taču tagad iespējas to iegādāties radās arvien vairāk cilvēkiem, un šīs izmaiņas liecināja par pieaugošo labklājību Eiropā. Savukārt Austrumu bloka valstīs ražošana netika galā ar augošo pieprasījumu, un privātais auto daudziem bija nesasniedzama luksusprece, uz kuras iegādi nereti bija jāgaida gadiem ilgi.  Daži modeļi, piemēram, šis itāļu FIAT, bija tik izdevušies, ka uzņēmumi varēja pārdot to ražošanas licences citām Eiropas valstīm.

Jo vairāk Rietumeiropai nācās iesaistīties abu lielvaru spēlē, jo populārāka kļuva cerība par apvienotu Eiropu. Doma par Eiropu kā trešo lielvaru lēnītēm bruģēja ceļu uz pastiprinātu pārrobežu sadarbību.

Lai izveidotu „Eiropas Savienotās Valstis”, ir nepieciešami tādi konkrēti elementi kā pase un kopīga valūta. Jau 20. gadsimta četrdesmitajos gados neatkarīga apvienība, kas dēvēja sevi par Eiropas kustību, šā mērķa sasniegšanai izvērsa kampaņu, kuras laikā izdalīja neīstus personu apliecinošus dokumentus un naudaszīmes.

Pievērsiet uzmanību vārdam „EUROP” uz šī dzelzs lietņa, kas izgatavots 1953. gadā. Franciski vārda „Eiropa” pēdējais burts būtu „E”, bet vāciski, nīderlandiski un itāliski — „A”. Šis ir izcils paraugs kompromisam, kas tika panākts saistībā ar jaunizveidoto Eiropas Ogļu un tērauda kopienu.

2001. gadā mākslinieki Ritula Frenkela un viņas vīrs Nikolass Moriss radīja mākslas darbu „Jozefa mētelis”. Mētelis bija piederējis Ritulas tēvam Jozefam Frenkelam, kurš izdzīvoja šoā.