Back to top

PĀRLIECĪBAS ZUDUMS

UZPLAUKUMA BEIGAS

1973. gadā par 70 % strauji paaugstinājās degvielas cenas, jo Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) kartelī ietilpstošās arābu valstis četrkāršoja naftas cenu. Tas izraisīja enerģijas krīzi pasaulē un ekonomikas lejupslīdi, pieliekot punktu arī Eiropas uzplaukumam.

Rietumeiropiešu uzskats par neierobežotu izaugsmi tika iedragāts, un tādas tradicionālas nozares kā tērauda ražošana un kalnrūpniecība panīka, taču vienlaikus attīstījās gan jaunas tehnoloģijas, gan jaunas ekonomikas nozares. Rietumvalstīm šajā laikā nācās piedzīvot skarbu realitāti un risināt problēmas, kas saistītas ar lēnu izaugsmi, inflāciju un vispārēju bezdarbu.

DEMOKRATIZĀCIJA RIETUMEIROPĀ

Iedvesmojoties no studentu nemieriem sešdesmito gadu beigās, jaunā paaudze vēlējās pārmaiņas un bija gatava cīnīties par tām. Jaunajai paaudzei bija apnicis vecais domāšanas veids un uzvedības modeļi, kas nemainījās gadu desmitiem, un tagad viņi pieprasīja vairāk individuālo tiesību un iespēju dalībai politikā.

Laikposmā starp 1974. un 1975. gadu Grieķijā, Spānijā un Portugālē krita tur valdošie diktatūras režīmi. Lai gan notikumi katrā valstī risinājās atšķirīgi, visas trīs valstis ceļā uz demokrātiju piedzīvoja politisku nestabilitāti, ekonomikas krīzi, un tām nācās atrisināt sāpīgus vēstures jautājumus. Galu galā šīs valstis kļuva par Eiropas Kopienas dalībvalstīm.

SPIEDIENS PRET KOMUNISMU

Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk iezīmējās pretrunas starp komunistisko propagandu un cilvēku ikdienas dzīves realitāti. Agrākās straujās izaugsmes vietā nāca ekonomikas stagnācija un parādi kavēja valstu attīstību.

Astoņdesmito gadu beigās pārtikas trūkums, pastāvīgā uzraudzība, cenzūra, ierobežojumi un pat aizliegumi ceļot ārpus komunistisko valstu bloka radīja šo valstu iedzīvotāju neapmierinātību un spriedzi, kas daudzos gadījumos kļuva nepanesama. Šī plašā neapmierinātība veicināja komunisma sabrukumu 1989. gadā.

SVARĪGĀKIE AR EIROPAS INTEGRĀCIJU SAISTĪTIE NOTIKUMI II

Attiecības starp Rietumu un Austrumu bloka valstīm uzlabojās. 1975. gadā trīsdesmit piecu valstu, tostarp Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības, pārstāvji ieradās Helsinkos, Somijā, lai piedalītos Eiropas Drošības un sadarbības konferencē.

Valstis, kas parakstīja Helsinku deklarāciju, piekrita ievērot cilvēktiesības un apsolīja sadarboties, atzīstot principu par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Eiropas Kopiena turpināja ieviest cilvēktiesību garantijas, kuras kļuva par disidentu ieroci, vēršoties pret komunistisko režīmu.

Kas ir vienotais tirgus? Tā ir vienota ekonomikas zona, kurā ir nodrošināta cilvēku, naudas līdzekļu, preču un pakalpojumu brīva aprite. Jau kopš Eiropas Kopienas dibināšanas viens no tās galvenajiem mērķiem ir Eiropas vienotā tirgus izveide.

IZMAIŅAS EIROPAS ĢEOGRĀFISKAJĀ KARTĒ

Eiropas karte vēlreiz mainījās pēc 1989. gada, kad radās jaunas valstis un nācās pārzīmēt agrākās robežas.

Miermīlīgā ceļā un starptautiskā uzraudzībā 1990. gadā notika Vācijas atkalapvienošanās. Diemžēl to pašu nevar teikt par bijušo Dienvidslāviju, kur etniskās, reliģiskās un kultūras atšķirības noveda pie brutāla pilsoņu kara un etniskajām tīrīšanām.

SVARĪGĀKIE AR EIROPAS INTEGRĀCIJU SAISTĪTIE NOTIKUMI III

Eiropiešu dzīvesveids — patīk tas viņiem vai nē — kļūst arvien līdzīgāks, neraugoties uz to, ka joprojām pastāv dzīvīga kultūru daudzveidība. Šo procesu veicina vairāki faktori: atvērtas robežas, lielākas mobilitātes iespējas, labāki sakari, kopīgi tiesību akti un vienota valūta. Vienā vārdā to var nodēvēt par eiropeizāciju.

Eiropas Savienība tagad ir politiski vienotāka nekā jebkad, taču vienlaikus arī ļoti daudzveidīga. Ko nesīs nākotne? Vēl ciešāku Eiropas integrāciju vai sadrumstalotību? Vai tās pamatpostulāti — miers un četras brīvības — izturēs laika pārbaudījumu?

KOPĪGĀ UN DALĪTĀ EIROPAS ATMIŅA

Pēdējo 25 gadu laikā pēc komunisma krišanas Eiropā pieredzēts daudz pārmaiņu. Atvērti agrāk slēgtie arhīvi un kļuvuši pieejami dokumenti, kas atklāj represēto cilvēku pieredzi un atmiņas. Arī tas radījis revolucionāras izmaiņas vēstures interpretācijā.

Pieminekļi, memoriāli, ielu nosaukumi, muzeji un pat mācību grāmatas bija un joprojām ir objekti strīdos par to, ko atcerēties vai aizmirst. Jautājums „Kas ir Eiropas atmiņa?” iegūst arvien jaunu nozīmi.