PĀRLIECĪBAS ZUDUMS

Enerģijas krīze tiešā veidā ietekmēja cilvēku ikdienas dzīvi, piespiežot lielāko daļu Rietumeiropas valstu valdību rīkoties. Tika organizētas enerģijas taupīšanas kampaņas un noteikti aizliegumi svētdienās braukt ar auto, lai taupītu degvielu. Krīze sāpīgi lika saprast, ka rietumvalstis ir ārkārtīgi atkarīgas no enerģijas importa.

Ekonomikas lejupslīde apdraudēja sociālo vienotību, izraisot bezdarba palielināšanos, atstumtību un atsvešināšanos. 1978. gadā vairākas arodbiedrības nolēma rīkoties koordinēti un organizēja pirmo Eiropas maršu pret bezdarbu, tādējādi liekot saprast, ka arodbiedrību cīņa pret bezdarbu ir izvērsusies pa visu Eiropu un ka šai cīņai ir transnacionālu interešu raksturs.

Pēdējā akmeņogļu vagonete uzskatāmi parāda tradicionālās smagās rūpniecības nozares panīkumu kapitālistiskajā Eiropā. Pēckara periodā šai nozarei bija svarīga nozīme Eiropas uzplaukuma veicināšanā, taču jau septiņdesmitajos gados tai pamazām nācās piekāpties konkurentiem no, piemēram, Taivānas, Dienvidkorejas vai Brazīlijas, kur ražošana bija daudz lētāka. Eiropas valstis pievērsās kodolenerģijai, lai mazinātu atkarību no ārvalstu naftas.

Septiņdesmitajos gados sievietes arvien vairāk aktualizēja jautājumu par dzimumu nelīdztiesību. Lai gan vairākumā valstu sievietēm jau bija piešķirtas vēlēšanu tiesības, daudzās citās sabiedriskās un privātās dzīves jomās viņas vēl arvien saskārās ar diskrimināciju un viņu brīvība bija ierobežota. Strauji attīstījās feminisma kustība, kuras piekritēji cerēja izbeigt patriarhālo dominanci un izveidot patiesi vienlīdzīgu sabiedrību.

1974. gadā militāra apvērsuma rezultātā tika likvidēta diktatūra Portugālē. Armijas virsniekus, kas vēlējās īstenot demokrātiskas un ekonomiskas reformas un sākt dekolonizāciju, galu galā atbalstīja arī Portugāles iedzīvotāji. Pāreja uz demokrātiju valstī notika lielākoties nevardarbīgi, un šie notikumi ieguva „Neļķu revolūcijas” nosaukumu, jo armijas kareivju ieroču stobrus rotāja ziedi.

Radās jaunas sabiedriskās kustības — rietumeiropieši izgāja ielās ar lozungiem, atbalstot dzimumu līdztiesību un lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesības, kā arī uzsverot nepieciešamību aizsargāt vidi un nodrošināt mieru pasaulē. Masveida demonstrācijas lika nopietni apsvērt, vai ar parlamentāras demokrātijas līdzekļiem var apmierināt protestētāju prasības un kādā veidā tas būtu izdarāms.

Rumānijas komunistu vadonis Nikolaje Čaušesku savas valdīšanas laiku aprakstīja kā šīs valsts „zelta laikmetu”. Tomēr viņa paša un viņam pietuvināto personu radītais vadoņa personības kults bija, iespējams, viena no komunistisko režīmu dīvainākajām parādībām. No visām Austrumu bloka valstīm tieši Rumānijas iedzīvotāji Čaušesku režīma laikā pieredzēja visnežēlīgāko apspiešanu un represijas.

Pēc strādnieku nemieriem, kas aizsākās piecdesmitajos gados, Polijas pretestība komunistu varai atkal pieņēmās spēkā astoņdesmitajos gados. Gdaņskas kuģu būvētavas streikojošie strādnieki izveidoja brīvo arodbiedrību savienību „Solidaritāte” un pieprasīja labākus dzīves apstākļus un politiskas reformas.

Dažu mēnešu laikā Centrāleiropas un Austrumeiropas tautas panāca atbrīvošanos no režīmiem, kas tās bija kontrolējuši gadu desmitiem ilgi. Komunistiskie režīmi cits pēc cita bruka gluži kā domino kauliņi. Dzelzs priekškars — sadalītā kontinenta simbols — izzuda.

Šeit redzams Itālijas ministru prezidenta un Eiropas Kopienas Padomes priekšsēdētāja Aldo Moro paraksts Helsinku deklarācijā. Konference bija pirmā iespēja Eiropas Kopienai paust vienotu nostāju kā vienam no nozīmīgākajiem starptautiska līmeņa diplomātiskajiem partneriem.

1985. gadā ieviestā Eiropas pase paver jaunas iespējas izmantot pārvietošanās brīvību un simbolizē konkrētus Eiropas Kopienas centienus iedzīvināt Eiropas pilsonības jēdzienu.

1979. gads ir vēsturiski nozīmīgs laikposms, kad Eiropā nostiprinās demokrātija, — pirmo reizi dalībvalstu pilsoņi tiešās vēlēšanās ievēlēja Eiropas Parlamenta deputātus. Turpmāk deputātus darbam šajā svarīgajā asamblejā dalībvalstu parlamenti vairs neizraudzījās. Kopš šā brīža Eiropas Parlaments kļuva par pirmo starptautisko iestādi, kurā deputātus ievēlēja tiešās vispārējās vēlēšanās.

Slovēnijas un Horvātijas neatkarības deklarācijas izraisīja bruņotu konfliktu, pēc tam pārņemot arī Bosniju un Hercegovinu, kur notika sadursmes starp etniskajām grupām. Šī kara šausminošās iezīmes bija genocīds un etniskā tīrīšana, kas beidzās tikai ar Deitonas Miera līguma noslēgšanu 1995. gadā. Pēc Serbijas prezidenta S. Miloševiča un militārās vadības rīkojuma etniskā tīrīšana tika īstenota arī Kosovā.

1990. gada 3. oktobrī Vācija atkal kļuva par vienotu valsti. Atkalapvienošanos veicināja nemitīgā cilvēku izceļošana no Austrumvācijas uz Rietumvāciju pēc Berlīnes mūra krišanas, kā arī togad notikušo vēlēšanu rezultāti Austrumvācijā, kuri skaidri liecināja par iedzīvotāju atbalstu valsts apvienošanai. Apvienošanās līgums tika saskaņots ar pēckara okupētājvalstīm — ASV, Padomju Savienību, Franciju un Lielbritāniju.

Daudzi politiķi, pilsoniskās sabiedrības grupas un uzņēmēji jau gadiem ilgi bija prasījuši izveidot vienotu valūtu. Eiropas valstu vadītāji apsvēra ekonomiskas un monetāras savienības izveidi jau tālajā 1969. gadā, savukārt sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, atbalstot šādu iniciatīvu, notika iedzīvotāju demonstrācijas.

20. gadsimta otrajā pusē Eiropā notika pārmaiņas — kontinents, no kura cilvēki emigrēja, kļuva par imigrācijas galamērķi. Tā kā legālā imigrācija bija ierobežota, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, palielinājās nelegālā imigrācija. Tunisijas krastā izskalotie priekšmeti ir traģiskā migrantu likteņa simbols.

Vairāki ekonomikas atbalsta pasākumi, nodokļu maksātāju atbildība un pretrunīgi vērtētie valstu taupības pasākumi kļuva par lakmusa papīriņu, kas parādīja pilsoņu lojalitāti ES projektam. Pieauga eiroskepticisms un nepatika pret ES. Spēkā pieņēmās nacionālistu un ekstrēmā labā spārna izpausmes, un ES karogs tika dedzināts vairākās valstīs, piemēram, Grieķijā, Ungārijā un Spānijā.

Pēc Aukstā kara beigām dalībvalstu skaits vairāk nekā dubultojās. 1995. gadā Savienībai pievienojās Zviedrija, Somija un Austrija, un 2004. gadā tām sekoja vēl desmit valstis. 2007. gadā Savienībai pievienojās Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gadā — Horvātija.

Kas ir eiropeizācija? Tā ir kopīgu tiesību aktu pieņemšana un īstenošana visās ES dalībvalstīs, sekmējot aizvien lielāku interešu saskaņotību un līdzību. Šie tiesību akti jeb acquis communautaire tika izstrādāti vairāku desmitu gadu garumā, un valstīm, kas pievienojas ES, tie ir jāiekļauj savās tiesību sistēmās.

Pēc 1989. gada cilvēki vairs neatzina komunistu skatījumu uz vēstures notikumiem un Padomju Savienības slavināšanu un neuzskatīja Sarkano armiju par Centrāleiropas un Austrumeiropas atbrīvotāju no nacistiem. Daudzi uzskatīja, ka padomju intervences pasākumu rezultātā tika veikta kārtējā okupācija. Sabiedrībā norisinājās diskusijas par komunistu pieminekļiem un ielu nosaukumu plāksnītēm. Galu galā šīs laikmeta liecības tika aizvāktas vai iznīcinātas.

Uz eiro monētas ir attēlots slovēnis Francis Rozmans, komunists, kurš drošsirdīgi cīnījās pret savas valsts nonākšanu nacistu okupācijā. Starp ES zvaigznēm var pamanīt arī viņam pie krūtīm piesprausto sarkano zvaigzni, kas ir komunistu simbols.

Bijušajās komunistiskajās valstīs liela nozīme bija slepeno dokumentu un arhīvu materiālu publiskošanai; tā bija iespēja cilvēkiem rast izpratni par komunistisko pagātni. Kļuva zināms patiesais valsts spiegošanas un represiju apmērs.