PĀRLIECĪBAS ZUDUMS
Plaukstošā pēckara ekonomika sagrīļojas. Komunistiskie režīmi cīnās ar sistēmiskām problēmām un sociālās un politiskās leģitimitātes trūkumu. Globalizācija un aukstā kara beigas paātrina Eiropas integrāciju.
UZPLAUKUMA BEIGAS
1973. gadā par 70 % strauji paaugstinājās degvielas cenas, jo Naftas eksportētājvalstu organizācijas (OPEC) kartelī ietilpstošās arābu valstis četrkāršoja naftas cenu. Tas izraisīja enerģijas krīzi pasaulē un ekonomikas lejupslīdi, pieliekot punktu arī Eiropas uzplaukumam.
Rietumeiropiešu uzskats par neierobežotu izaugsmi tika iedragāts, un tādas tradicionālas nozares kā tērauda ražošana un kalnrūpniecība panīka, taču vienlaikus attīstījās gan jaunas tehnoloģijas, gan jaunas ekonomikas nozares. Rietumvalstīm šajā laikā nācās piedzīvot skarbu realitāti un risināt problēmas, kas saistītas ar lēnu izaugsmi, inflāciju un vispārēju bezdarbu.
Enerģijas krīze tiešā veidā ietekmēja cilvēku ikdienas dzīvi, piespiežot lielāko daļu Rietumeiropas valstu valdību rīkoties. Tika organizētas enerģijas taupīšanas kampaņas un noteikti aizliegumi svētdienās braukt ar auto, lai taupītu degvielu. Krīze sāpīgi lika saprast, ka rietumvalstis ir ārkārtīgi atkarīgas no enerģijas importa.
Ekonomikas lejupslīde apdraudēja sociālo vienotību, izraisot bezdarba palielināšanos, atstumtību un atsvešināšanos. 1978. gadā vairākas arodbiedrības nolēma rīkoties koordinēti un organizēja pirmo Eiropas maršu pret bezdarbu, tādējādi liekot saprast, ka arodbiedrību cīņa pret bezdarbu ir izvērsusies pa visu Eiropu un ka šai cīņai ir transnacionālu interešu raksturs.
Pēdējā akmeņogļu vagonete uzskatāmi parāda tradicionālās smagās rūpniecības nozares panīkumu kapitālistiskajā Eiropā. Pēckara periodā šai nozarei bija svarīga nozīme Eiropas uzplaukuma veicināšanā, taču jau septiņdesmitajos gados tai pamazām nācās piekāpties konkurentiem no, piemēram, Taivānas, Dienvidkorejas vai Brazīlijas, kur ražošana bija daudz lētāka. Eiropas valstis pievērsās kodolenerģijai, lai mazinātu atkarību no ārvalstu naftas.
DEMOKRATIZĀCIJA RIETUMEIROPĀ
Iedvesmojoties no studentu nemieriem sešdesmito gadu beigās, jaunā paaudze vēlējās pārmaiņas un bija gatava cīnīties par tām. Jaunajai paaudzei bija apnicis vecais domāšanas veids un uzvedības modeļi, kas nemainījās gadu desmitiem, un tagad viņi pieprasīja vairāk individuālo tiesību un iespēju dalībai politikā.
Laikposmā starp 1974. un 1975. gadu Grieķijā, Spānijā un Portugālē krita tur valdošie diktatūras režīmi. Lai gan notikumi katrā valstī risinājās atšķirīgi, visas trīs valstis ceļā uz demokrātiju piedzīvoja politisku nestabilitāti, ekonomikas krīzi, un tām nācās atrisināt sāpīgus vēstures jautājumus. Galu galā šīs valstis kļuva par Eiropas Kopienas dalībvalstīm.
Septiņdesmitajos gados sievietes arvien vairāk aktualizēja jautājumu par dzimumu nelīdztiesību. Lai gan vairākumā valstu sievietēm jau bija piešķirtas vēlēšanu tiesības, daudzās citās sabiedriskās un privātās dzīves jomās viņas vēl arvien saskārās ar diskrimināciju un viņu brīvība bija ierobežota. Strauji attīstījās feminisma kustība, kuras piekritēji cerēja izbeigt patriarhālo dominanci un izveidot patiesi vienlīdzīgu sabiedrību.
1974. gadā militāra apvērsuma rezultātā tika likvidēta diktatūra Portugālē. Armijas virsniekus, kas vēlējās īstenot demokrātiskas un ekonomiskas reformas un sākt dekolonizāciju, galu galā atbalstīja arī Portugāles iedzīvotāji. Pāreja uz demokrātiju valstī notika lielākoties nevardarbīgi, un šie notikumi ieguva „Neļķu revolūcijas” nosaukumu, jo armijas kareivju ieroču stobrus rotāja ziedi.
Radās jaunas sabiedriskās kustības — rietumeiropieši izgāja ielās ar lozungiem, atbalstot dzimumu līdztiesību un lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu tiesības, kā arī uzsverot nepieciešamību aizsargāt vidi un nodrošināt mieru pasaulē. Masveida demonstrācijas lika nopietni apsvērt, vai ar parlamentāras demokrātijas līdzekļiem var apmierināt protestētāju prasības un kādā veidā tas būtu izdarāms.
SPIEDIENS PRET KOMUNISMU
Septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados arvien skaidrāk iezīmējās pretrunas starp komunistisko propagandu un cilvēku ikdienas dzīves realitāti. Agrākās straujās izaugsmes vietā nāca ekonomikas stagnācija un parādi kavēja valstu attīstību.
Astoņdesmito gadu beigās pārtikas trūkums, pastāvīgā uzraudzība, cenzūra, ierobežojumi un pat aizliegumi ceļot ārpus komunistisko valstu bloka radīja šo valstu iedzīvotāju neapmierinātību un spriedzi, kas daudzos gadījumos kļuva nepanesama. Šī plašā neapmierinātība veicināja komunisma sabrukumu 1989. gadā.
Rumānijas komunistu vadonis Nikolaje Čaušesku savas valdīšanas laiku aprakstīja kā šīs valsts „zelta laikmetu”. Tomēr viņa paša un viņam pietuvināto personu radītais vadoņa personības kults bija, iespējams, viena no komunistisko režīmu dīvainākajām parādībām. No visām Austrumu bloka valstīm tieši Rumānijas iedzīvotāji Čaušesku režīma laikā pieredzēja visnežēlīgāko apspiešanu un represijas.
Pēc strādnieku nemieriem, kas aizsākās piecdesmitajos gados, Polijas pretestība komunistu varai atkal pieņēmās spēkā astoņdesmitajos gados. Gdaņskas kuģu būvētavas streikojošie strādnieki izveidoja brīvo arodbiedrību savienību „Solidaritāte” un pieprasīja labākus dzīves apstākļus un politiskas reformas.
Dažu mēnešu laikā Centrāleiropas un Austrumeiropas tautas panāca atbrīvošanos no režīmiem, kas tās bija kontrolējuši gadu desmitiem ilgi. Komunistiskie režīmi cits pēc cita bruka gluži kā domino kauliņi. Dzelzs priekškars — sadalītā kontinenta simbols — izzuda.
SVARĪGĀKIE AR EIROPAS INTEGRĀCIJU SAISTĪTIE NOTIKUMI II
Attiecības starp Rietumu un Austrumu bloka valstīm uzlabojās. 1975. gadā trīsdesmit piecu valstu, tostarp Amerikas Savienoto Valstu un Padomju Savienības, pārstāvji ieradās Helsinkos, Somijā, lai piedalītos Eiropas Drošības un sadarbības konferencē.
Valstis, kas parakstīja Helsinku deklarāciju, piekrita ievērot cilvēktiesības un apsolīja sadarboties, atzīstot principu par neiejaukšanos citu valstu iekšējās lietās. Eiropas Kopiena turpināja ieviest cilvēktiesību garantijas, kuras kļuva par disidentu ieroci, vēršoties pret komunistisko režīmu.
Kas ir vienotais tirgus? Tā ir vienota ekonomikas zona, kurā ir nodrošināta cilvēku, naudas līdzekļu, preču un pakalpojumu brīva aprite. Jau kopš Eiropas Kopienas dibināšanas viens no tās galvenajiem mērķiem ir Eiropas vienotā tirgus izveide.
Šeit redzams Itālijas ministru prezidenta un Eiropas Kopienas Padomes priekšsēdētāja Aldo Moro paraksts Helsinku deklarācijā. Konference bija pirmā iespēja Eiropas Kopienai paust vienotu nostāju kā vienam no nozīmīgākajiem starptautiska līmeņa diplomātiskajiem partneriem.
1979. gads ir vēsturiski nozīmīgs laikposms, kad Eiropā nostiprinās demokrātija, — pirmo reizi dalībvalstu pilsoņi tiešās vēlēšanās ievēlēja Eiropas Parlamenta deputātus. Turpmāk deputātus darbam šajā svarīgajā asamblejā dalībvalstu parlamenti vairs neizraudzījās. Kopš šā brīža Eiropas Parlaments kļuva par pirmo starptautisko iestādi, kurā deputātus ievēlēja tiešās vispārējās vēlēšanās.
IZMAIŅAS EIROPAS ĢEOGRĀFISKAJĀ KARTĒ
Eiropas karte vēlreiz mainījās pēc 1989. gada, kad radās jaunas valstis un nācās pārzīmēt agrākās robežas.
Miermīlīgā ceļā un starptautiskā uzraudzībā 1990. gadā notika Vācijas atkalapvienošanās. Diemžēl to pašu nevar teikt par bijušo Dienvidslāviju, kur etniskās, reliģiskās un kultūras atšķirības noveda pie brutāla pilsoņu kara un etniskajām tīrīšanām.
Slovēnijas un Horvātijas neatkarības deklarācijas izraisīja bruņotu konfliktu, pēc tam pārņemot arī Bosniju un Hercegovinu, kur notika sadursmes starp etniskajām grupām. Šī kara šausminošās iezīmes bija genocīds un etniskā tīrīšana, kas beidzās tikai ar Deitonas Miera līguma noslēgšanu 1995. gadā. Pēc Serbijas prezidenta S. Miloševiča un militārās vadības rīkojuma etniskā tīrīšana tika īstenota arī Kosovā.
1990. gada 3. oktobrī Vācija atkal kļuva par vienotu valsti. Atkalapvienošanos veicināja nemitīgā cilvēku izceļošana no Austrumvācijas uz Rietumvāciju pēc Berlīnes mūra krišanas, kā arī togad notikušo vēlēšanu rezultāti Austrumvācijā, kuri skaidri liecināja par iedzīvotāju atbalstu valsts apvienošanai. Apvienošanās līgums tika saskaņots ar pēckara okupētājvalstīm — ASV, Padomju Savienību, Franciju un Lielbritāniju.
SVARĪGĀKIE AR EIROPAS INTEGRĀCIJU SAISTĪTIE NOTIKUMI III
Eiropiešu dzīvesveids — patīk tas viņiem vai nē — kļūst arvien līdzīgāks, neraugoties uz to, ka joprojām pastāv dzīvīga kultūru daudzveidība. Šo procesu veicina vairāki faktori: atvērtas robežas, lielākas mobilitātes iespējas, labāki sakari, kopīgi tiesību akti un vienota valūta. Vienā vārdā to var nodēvēt par eiropeizāciju.
Eiropas Savienība tagad ir politiski vienotāka nekā jebkad, taču vienlaikus arī ļoti daudzveidīga. Ko nesīs nākotne? Vēl ciešāku Eiropas integrāciju vai sadrumstalotību? Vai tās pamatpostulāti — miers un četras brīvības — izturēs laika pārbaudījumu?
Daudzi politiķi, pilsoniskās sabiedrības grupas un uzņēmēji jau gadiem ilgi bija prasījuši izveidot vienotu valūtu. Eiropas valstu vadītāji apsvēra ekonomiskas un monetāras savienības izveidi jau tālajā 1969. gadā, savukārt sešdesmitajos un septiņdesmitajos gados, atbalstot šādu iniciatīvu, notika iedzīvotāju demonstrācijas.
20. gadsimta otrajā pusē Eiropā notika pārmaiņas — kontinents, no kura cilvēki emigrēja, kļuva par imigrācijas galamērķi. Tā kā legālā imigrācija bija ierobežota, sākot ar astoņdesmitajiem gadiem, palielinājās nelegālā imigrācija. Tunisijas krastā izskalotie priekšmeti ir traģiskā migrantu likteņa simbols.
Vairāki ekonomikas atbalsta pasākumi, nodokļu maksātāju atbildība un pretrunīgi vērtētie valstu taupības pasākumi kļuva par lakmusa papīriņu, kas parādīja pilsoņu lojalitāti ES projektam. Pieauga eiroskepticisms un nepatika pret ES. Spēkā pieņēmās nacionālistu un ekstrēmā labā spārna izpausmes, un ES karogs tika dedzināts vairākās valstīs, piemēram, Grieķijā, Ungārijā un Spānijā.
Pēc Aukstā kara beigām dalībvalstu skaits vairāk nekā dubultojās. 1995. gadā Savienībai pievienojās Zviedrija, Somija un Austrija, un 2004. gadā tām sekoja vēl desmit valstis. 2007. gadā Savienībai pievienojās Rumānija un Bulgārija, bet 2013. gadā — Horvātija.
Kas ir eiropeizācija? Tā ir kopīgu tiesību aktu pieņemšana un īstenošana visās ES dalībvalstīs, sekmējot aizvien lielāku interešu saskaņotību un līdzību. Šie tiesību akti jeb acquis communautaire tika izstrādāti vairāku desmitu gadu garumā, un valstīm, kas pievienojas ES, tie ir jāiekļauj savās tiesību sistēmās.
KOPĪGĀ UN DALĪTĀ EIROPAS ATMIŅA
Pēdējo 25 gadu laikā pēc komunisma krišanas Eiropā pieredzēts daudz pārmaiņu. Atvērti agrāk slēgtie arhīvi un kļuvuši pieejami dokumenti, kas atklāj represēto cilvēku pieredzi un atmiņas. Arī tas radījis revolucionāras izmaiņas vēstures interpretācijā.
Pieminekļi, memoriāli, ielu nosaukumi, muzeji un pat mācību grāmatas bija un joprojām ir objekti strīdos par to, ko atcerēties vai aizmirst. Jautājums „Kas ir Eiropas atmiņa?” iegūst arvien jaunu nozīmi.
Pēc 1989. gada cilvēki vairs neatzina komunistu skatījumu uz vēstures notikumiem un Padomju Savienības slavināšanu un neuzskatīja Sarkano armiju par Centrāleiropas un Austrumeiropas atbrīvotāju no nacistiem. Daudzi uzskatīja, ka padomju intervences pasākumu rezultātā tika veikta kārtējā okupācija. Sabiedrībā norisinājās diskusijas par komunistu pieminekļiem un ielu nosaukumu plāksnītēm. Galu galā šīs laikmeta liecības tika aizvāktas vai iznīcinātas.
Uz eiro monētas ir attēlots slovēnis Francis Rozmans, komunists, kurš drošsirdīgi cīnījās pret savas valsts nonākšanu nacistu okupācijā. Starp ES zvaigznēm var pamanīt arī viņam pie krūtīm piesprausto sarkano zvaigzni, kas ir komunistu simbols.
Bijušajās komunistiskajās valstīs liela nozīme bija slepeno dokumentu un arhīvu materiālu publiskošanai; tā bija iespēja cilvēkiem rast izpratni par komunistisko pagātni. Kļuva zināms patiesais valsts spiegošanas un represiju apmērs.