EIROPA DRUPĀS
20. gadsimta pirmajā pusē, izvēršoties plašai karadarbībai un pie varas nākot totalitāriem režīmiem, ir vērojama šausminoša nežēlība un nicinājums pret cilvēci.
PIRMAIS PASAULES KARŠ
Uzliesmojušais Pirmais pasaules karš, kas bija pirmais masu karš industriālajā laikmetā, radīja vēl nepieredzētus postījumus gan kara laukos, gan sabiedrībā kopumā. Šie četri kara gadi satricināja Eiropu līdz tās pamatiem, iesaistot to globālā konfliktā, kāds līdz tam nekad nebija pieredzēts.
Šī katastrofa iezīmēja sākumu gadsimtam, kurš kļuva par pašu postošāko Eiropas vēsturē, un tās traumatiskajām sekām bija milzīga ietekme uz Eiropas atmiņu.
1915. gada kaujās pie Ipras vācu spēki pirmo reizi veiksmīgi izmantoja indīgās gāzes. Ideja par gāzes izmantošanu bija mēģinājums izkļūt no tranšeju kara radītā strupceļa. Tika izmantota hlora, broma un sinepju gāze. Kaut faktiski bojāgājušo skaits šajos uzbrukumos nebija liels, svarīga bija psiholoģiskā ietekme uz pretinieka karavīriem. Gāzmaska precīzi ilustrē indivīda dehumanizāciju šajā karā.
1914. gadā 28. jūnijā Austroungārijas impērijas troņmantnieku erchercogu Franci Ferdinandu un viņa sievu Sarajevā nogalināja Bosnijas serbs Gavrilo Princips, kurš pārstāvēja kustību par Dienvidslāvijas neatkarību no Austrijas. Šis notikums izjauca pastāvējušo trauslo varas līdzsvaru un ierāva kontinentu karā.
Tiek lēsts, ka Pirmajā pasaules karā gāja bojā 10 miljoni karavīru, un daudzi kritušie tā arī nekad nav identificēti. Tāpēc visur Eiropā radās tā sauktā nezināmā kareivja jēdziens, ļaujot cilvēkiem kapos un publiskās piemiņas vietās godināt visus kritušos. Pēc kara kļuva skaidrs, ka ļaužu ieskatā bezjēdzīgais slaktiņš ir diskreditējis valdošās šķiras. Kara saplosītā Eiropa bija mainījusies uz visiem laikiem, un šodien par tolaik notikušo liecina kaujas lauki, piemiņas lietas un kapsētas.
TOTALITĀRISMS PRET DEMOKRĀTIJU
Pirmā pasaules kara rezultātā vecās impērijas sabruka un radās jaunas valstis. Arvien populārākas kļuva pacifisma un Eiropas integrācijas idejas.
Parlamentārā demokrātiju uzplauka visā Eiropā, savukārt Padomju Savienība kļuva par pirmo komunistisko diktatūru. Tomēr līdz 1939. gadam lielākā daļa šo demokrātiju jau bija likvidētas un lielākā daļa eiropiešu dzīvoja valstīs ar autoritāru vai totalitāru režīmu, kas ar spēku kontrolēja publisko un privāto dzīvi un ierobežoja individuālās brīvības.
Nacisti nāca pie varas 1933. gadā un izveidoja totalitāru režīmu, kurā āriskas izcelsmes vāciešus pasludināja par bioloģiski pārāku kungu rasi, kam lemts valdīt pār Eiropu. Vācijas grūtībās vainoja ebrejus, un viņus apsūdzēja sazvērestībā ar mērķi sagrābt varu visā pasaulē.
Staļina kults sākās neilgi pēc tam, kad viņš divdesmito gadu nogalē pārņēma Padomju Savienības vadību, un kulmināciju tas sasniedza pēc Padomju Savienības uzvaras Otrajā pasaules karā.
Visās Eiropas valstīs to konstitūcijas deva vīriešiem — un daudzos gadījumos arī sievietēm — tiesības piedalīties vēlēšanās. Valsts vara bija ierobežota, un tas bija patiess demokrātisks sasniegums.
Tautu Savienības 1929. gada 7. septembra asamblejā Francijas ministrs Aristīds Briāns aicināja Eiropas valstis vienprātīgi nosodīt karu un sākt īstenot atbruņošanās politiku. Tā bija pirmā reize, kad kāda no Eiropas valstīm uzņēmās iniciatīvu ierosināt kopīgu Eiropas rīcību.
1936. gadā sākās Spānijas pilsoņu karš, un 1939. gadā tas beidzās ar Franko diktatūras uzvaru. Viņa militārais apvērsums pret Spānijas Otro republiku ir spilgts paraugs šim laikposmam raksturīgajai konfrontācijai starp diktatūru un demokrātiju.
Vācijas un Itālijas lidmašīnu veiktā basku pilsētas Gernikas bombardēšana 1937. gada 26. aprīlī bija viens no pašiem briesmīgākajiem Spānijas pilsoņu kara notikumiem.
Nacistiskais režīms brutāli apspieda savus ienaidniekus un ieslodzīja koncentrācijas nometnēs visus, ko uzskatīja par draudu drošībai politiski pretējas pārliecības, pilsoniskās nepakļaušanās vai pretošanās dēļ.
OTRAIS PASAULES KARŠ
Otrais pasaules karš nereti tiek raksturots kā totāls karš, kurā zuda atšķirība starp karavīriem un civiliedzīvotājiem. Miljoniem cilvēku kļuva par masu slepkavību, deportāciju, bada, piespiedu darba, koncentrācijas nometņu un bombardēšanas upuriem.
Nacistu valdīšanas laikā miljoniem cilvēku tika noslepkavoti sistemātiskas sociālās un etniskās tīrīšanas ietvaros. Līdzšinējā vēsturē cilvēce nebija pieredzējusi neko, kas mērogu un organizācijas ziņā līdzinātos Eiropas ebreju genocīdam. Karš bija īpaši brutāls Centrāleiropā un Austrumeiropā, kas nonāca nacionālsociālisma un staļinisma krustugunīs.
Vācijas vēlme paplašināt savu teritoriju un valdīt pār Eiropu iegrūda kontinentu karā, kas sākās 1939. gada 1. septembrī. Nedēļu pirms tam Hitlers un Staļins vienojās noslēgt neuzbrukšanas līgumu, tostarp pievienojot tam slepenus papildprotokolus, kas paredzēja Centrāleiropas un Austrumeiropas sadalīšanu nacistiskās Vācijas un PSRS ietekmes sfērās.
Okupēto teritoriju iedzīvotāji sašutumā par nacistu tirāniju un brutalitāti sāka pretoties okupācijas varai. Dažādās vietās pretošanās izpaudās dažādi: no liela mēroga militārām sadursmēm Grieķijā, Polijā, Dienvidslāvijā un Padomju Savienībā līdz nevardarbīgām pretošanās izpausmēm citur.
Ebrejiem gandrīz visās okupētajās valstīs bija jānēsā dzeltena Dāvida zvaigzne — apkaunojošs un pazemojošs atstumtības simbols. Ebreju piespiedu izmitināšana geto bija būtisks sagatavošanās posms holokausta jeb šoā sarīkošanai.
POSTA SEKAS
Tiek lēsts, ka Otrajā pasaules karā gāja bojā apmēram 60 miljoni cilvēku, no kuriem teju divas trešdaļas bija civiliedzīvotāji. Tomēr ar skaitļiem vien nav iespējams pilnībā atainot viņu personiskās traģēdijas vai kara katastrofālo ietekmi uz dažādu cilvēku grupu dzīvi. Šeit apkopotie eksponāti stāsta par cilvēku dzīvi šajos apstākļos un aicina mūs visus padomāt par milzu grūtībām un zaudējumiem, kas viņiem bija jāpieredz.
Blokāžu laikā no bada un ar to saistītām slimībām mira simtiem tūkstošu civiliedzīvotāju.
Kara laikā un pēc tā turpinājās Staļina režīma īstenotā iedzīvotāju piespiedu pārvietošana Padomju Savienības iekšienē, un tā skāra miljoniem cilvēku. Šo vēstuli uz bērza tāss rakstījis kāds gulaga nometnē smagi saslimis bijušais jurists, un tajā pausta cerība atkal reiz atgriezties pie savas ģimenes. Šī cerība tā arī nepiepildījās.
Karagūstekņu izdzīvošanas iespējas bija atkarīgas no tā, kuras karojošās puses gūstā tie bija nonākuši, un no tā, kurā kara posmā viņi tika saņemti gūstā. ASV Sarkanais krusts sagatavoja un nosūtīja vairāk nekā 27 miljonus paciņu, lai palielinātu karagūstekņu izredzes atgriezties dzimtenē.