Fake for Real
Viltošanas vēsture
(2020. GADA OKTOBRIS - 2022. GADA JANVĀRIS)
Ikdienas rutīnā viss sensacionālais, iespaidīgais un pārdabiskais spēj aizraut. Tas ļauj mums izbēgt no ikdienišķā. Tomēr maldināšanas spēle sagādā prieku tikai tad, ja esam tai piekrituši. Ja tīši tiekam maldināti, mēs daudzējādā ziņā esam zaudētāji — zaudējam savu naudu, uzticību, integritāti vai pat savu eksistenci.
Lai gan pašreiz (dez-)informācija tiek izvērsta vēl nepieredzētā apjomā, problēma ir sena kā pasaule. Vēsturē varam rast neskaitāmus piemērus apgalvojumiem par viltojumu īstumu. Mitoloģiskais maldināšanas arhetips Trojas zirgs simboliski saista seno vēsturi ar mūsdienu problēmām interneta pārvaldītā pasaulē.
Ņemot vērā pagātnes pieredzi, var salikt kopā ceļvedi: tādu, kas ļauj mums nokļūt fantāziju un izdomājumu pasaulē, kad to vēlamies, vienlaikus nodrošinot izejas stratēģiju, kad esam gatavi atgriezties realitātē.
Virtuālā ekskursija I — “Fake For Real”
Izstāde iepazīstina ar vēstures gaitā izdarītajiem viltojumiem, aprakstot īpašos vēsturiskos apstākļus, kas izskaidro veidus, kā tie tika radīti, to radīšanas iemeslus, motivāciju, ietekmi un to, kā tie galu galā tika atklāti. Mūsu mērķis ir parādīt, ka viltojumiem ir vēsturiski senas tradīcijas un tie nav atrodami mūsdienās vien. Vienlaikus arī rosinām pārdomas par to, kā pretoties mēģinājumiem mūs mānīt un maldināt.
Šajā epizodē mēs aplūkosim to, kā cilvēki agrāk dzīvoja pasaulē, ko ieskāva nefalsificējami reliģisko pārliecību rāmji. Kā viņi varēja droši zināt, kas ir taisnība? Gadsimtu gaitā politika un reliģija ir viena otru savstarpēji balstījušas cīņā par varu un leģitimitāti. Katrā laikmetā tiek viltots tas, ko vērtē visaugstāk, tādēļ slaveni viltojumi viduslaiku Eiropā bija spēcīgi saistīti ar reliģiju.
Cilvēkiem ir dabiska tieksme pētīt un mēģināt izprast pasauli ap mums, labāk izprast to, izmantojot mums pieejamās metodes. Tagad mēs pievērsīsimies pakaļdarinājumiem un viltojumiem, kas saistīti ar Eiropas iedzīvotāju apvāršņa pakāpenisku paplašināšanos: no ģeogrāfiskās izpētes līdz mūsdienu zinātnes atklājumiem.
Šobrīd atrodamies izstādes sadaļā, kas veltīta dinamiskajam nāciju veidošanas laikmetam. 18. un 19. gadsimts Eiropā bija satricinājumu un pārmaiņu laiks. Impērijas sabruka, un uz to drupām tika būvētas jaunas nācijas. Šajā izstādes sadaļā varēsiet iepazīties ar patriotiskiem viltojumiem, sazvērestību teorijām un viltus pierādījumiem, kas tika izmantoti Alfrēda Dreifusa tiesas prāvā.
Virtuālā ekskursija II — “Fake For Real”
Iespējams, esat dzirdējuši aforismu: pirmais kara upuris ir patiesība. Lai gan mēs precīzi nezinām šī aforisma izcelsmi, mums ir jāatzīst, ka tas ir trāpīgs. Šajā izstādes sadaļā aplūkosim kara laikā izmantoto pakaļdarinājumu un viltojumu veidus un viltošanas “pozitīvo” pusi: ētisku viltošanu un likumīgus pakaļdarinājumus.
Šajā epizodē mēģināsim atbildēt uz vairākiem jautājumiem. Vai pie varas esošajām personām ir iespējams dzēst no vēstures annālēm visas liecības par kāda cilvēka pastāvēšanu? Kāpēc šādas darbības ir saistītas ar valsts propagandu?
Šajā pēdējā epizodē mēs aplūkojam aktuālākus jautājumus — cilvēku brīvību rakstīt un publicēt visu, ko viņi vēlas. Vai tās ir absolūtas tiesības vai arī būtu jāparedz kādi ierobežojumi? Vai daži teksti tiek sacerēti tikai destruktīvos nolūkos vai arī vārda brīvību vienmēr ir vērts aizsargāt? Droši vien esat dzirdējuši par naida runu un viltus ziņām interneta un sociālo plašsaziņas līdzekļu kontekstā, bet šī diskusija nebūt nav tik jauna...
Cilvēktiesības izstādē “Fake for Real” — kuratoru sniegts ieskats
2020. gada Cilvēktiesību dienā ielūkojāmies mūsu izstādē “Fake For Real” (“Viltošanas vēsture”), lai izpētītu, kā vārda brīvība, viltus ziņas un dezinformācija savijušies Eiropas vēstures gaitā.
Otrajā Cilvēktiesību dienai veltītajā video pievienojieties mums izstādē “Fake For Real”, lai redzētu, kā Dreifusa lieta un antisemītisms ierobežoja tiesības uz taisnīgu tiesu, izraisot starptautisku skandālu.
VALDĪŠANA UN LŪGŠANĀS
Kas padara varu likumīgu? Kopš neatminamiem laikiem politikas un reliģijas joma ir viena otru savstarpēji balstījušas cīņā par varu un leģitimitāti. Romas imperatori kļuva par dieviem; pāvestiem bija laicīgā vara; īpašu prestižu ieguva svētvietas, kurās atdusējās svēto pīšļi. Imperatora nevainojama valdīšana, pāvesta uzcītīgs darbs ar dokumentiem, spēcīga svētā fiziska klātbūtne — izklausās pārāk labi, lai būtu patiesi. Laimīgā kārtā mums nav jāatkārto pagātnes sagrozītās liecības. Drosmīgie un zinātkārie ir atklājuši īstenību.
Ar kaltu sabojāta imperatora Getas marmora skulptūra — galva, kas atspoguļo “damnatio memoraie” (izdzēšana no vēstures) - Romas impērija, aptuveni 200. g. m. ē.
Vēloties apvienot reliģiju un politisko varu, lielākā svētlaime romiešu imperatoram bija viņa dievināšana — viņš vēlējās kļūt dievišķs un nemirstīgs. Turpretī visbargākais sods bija piespiedu kārtā tikt dzēstam no vēstures. Mūsdienu laikmetā šo praksi apzīmē ar jēdzienu “damnatio memoriae”. Nosodītie tika dzēsti no vēstures reģistriem, viņu testamenti tika anulēti un iznīcināts viss, kas par viņiem atgādināja. Imperatora Getas gadījums — viņš tika noslepkavots pēc sava brāļa un līdzvaldnieka Karakallas pavēles — nāvessods tika piespriests pat par to vien, ka tika pieminēts viņa vārds.
Lūgšanu grāmata ar ilustrāciju — Svētais Marciāls piedalās maizes klaipu pavairošanā - Burgundija, pēc 1481. gada
Hronists Šabaņas Ademars apgalvoja, ka Svētais Marciāls, 3. gadu simteņa bīskaps, kas apglabāts Limožā, patiesībā ir bijis viens no apustuļiem. Ademars pārliecināja daudzus, tādējādi uzlabojot Sanmarciāla abatijas prestižu, tomēr klejojošais mūks Kjuzas Benedikts apšaubīja šo stāstu, jo nerada tam apstiprinājumu agrākās kristiešu tradīcijās.
PASAULES IZPRATNE
Iespiedmašīnas izgudrošana pavēra durvis jaunam laikmetam, kad informācija kļuva pieejama vēl nepieredzētā mērogā. Tomēr ne vienmēr informācijas daudzums garantēja precizitāti. Pēc slavas un bagātības izslāpušie ar prieku izplatīja nepatiesu informāciju tiem, kas vēlējās uzzināt par jaunākajiem atklājumiem. Pat zinātniskās pētniecības vēsturē ir bijuši informācijas viltošanas gadījumi. Iespēja, ka kaut kas ir pierādāms kā nepatiess, nav zinātniskās metodes defekts, bet gan būtisks elements, kas to nošķir no citām pasaules izskaidrošanas sistēmām.
Ningyo jeb “cilvēka-zivs” figūriņa - Japāna, 1800–1823
Kartogrāfi un rakstnieki savus darbus bieži ilustrēja ar jūras briesmoņu un izfantazētu radījumu attēliem, kuri esot parādījušies vai pat uzbrukuši jūrniekiem. Pat Kolumbs apgalvoja, ka esot redzējis trīs nāras, kas nemaz “nav tik skaistas, kā tās ir attēlotas”. 19. gadsimtā japāņu “nāras” joprojām tika prezentētas kā unikāli apskates objekti Eiropas un Amerikas retumu kabinetos un muzejos. Japāņu kultūrā cilvēkam-zivij piedēvēja mistiskas spējas. Papīra masa un kokvilna, kas klāj koka struktūru, kopā ar (liellopu) zarnām, cilvēka matiem, haizivs žokļa daļām un zivs ādu.
“Raganu āmurs” — raganu medību rokasgrāmata - Frankfurte, 1588. gads
Iespiedmašīnas izgudrošana ap 1440. gadu izraisīja informācijas un dezinformācijas plūdus. Nepietiekama satura kontrole izraisīja bažas, kas salīdzināmas ar mūsdienu bažām par viltus ziņām, realitātes izkropļošanu un naidīgiem izteikumiem. Drukas revolūcijai bija daudzi upuri. Iecienīti bija raksti par burvestībām, un tie veicināja vajāšanu vilni, kurā vairāk nekā divu gadsimtu laikā tūkstošiem cilvēku tika sodīti ar nāvi par buršanos. Tajā pašā laikā arvien vairāk izglītoto eiropiešu ieguva piekļuvi grāmatām, brošūrām un laikrakstiem, kas deva viņiem iespēju iegūt pilsoniskās brīvības un mainīt vēstures gaitu.
Anonīma zīmīte, kurā aptiekārs Deivids Velmans apsūdzēts burvestībās un pārtapšanā par vilkaci - Lemgo, 1642. gads
Pēc vietēja mēroga strīda Vācijas pilsētā Lemgo parādījās vairākas šādas zīmītes. Pēc divām tiesas sēdēm Velmanam izpildīja nāvessodu.
Piltdown Man
Uz zinātni balstītu empīrisku pētījumu mērķis ir noskaidrot faktus. Tomēr zinātnieki bieži vien savos darbos ir neobjektīvi. Daži tīši izplata sagrozītus pētījumus personīga labuma gūšanai. Viens no tādiem zinātniekiem bija Čārlzs Dousons. Dzirdīgas ausis viņš atrada starp paleontologiem, kas vēlējās gūt apstiprinājumu paši savām teorijām, un, lai atklātu patiesību par 1912. gada Piltdaunas cilvēka meliem, bija nepieciešami 40 gadi. Šis piemērs ir apliecinājums zinātniskās metodes ticamībai. Pretēji reliģijai vai ideoloģijai zinātnes atziņas var vai nu atspēkot, vai pierādīt.
APVIENOŠANA UN ŠĶELŠANA
Pakaļdarinājumi un viltojumi bija spēcīgi instrumenti etnisko un nacionālo identitāšu veidošanās procesos 18. un 19. gadsimtā. Visā Eiropā “patriotiskie” viltojumi apvienojumā ar patiesiem vēsturiskiem atklājumiem stiprināja nacionālās kustības. Moderno nāciju veidošanā bija nepieciešama ne tikai kopēja vēsture, bet arī kopīgi ienaidnieki. Viltoti dokumenti, sazvērestības teorijas un tiesas kļūdas — tas viss tika izmantots, lai padarītu indivīdus par sabiedrības grēkāžiem un sodītu tos, un tam bija postošas un ilgstošas sekas.
Johana Frederika Klemesa vara gravīra “Osiāna gulbja dziesma” - Kopenhāgena, 1787. gads
Vēsture, literatūra un māksla kļuva par svarīgiem politiskiem līdzekļiem nacionālās identitātes veidošanā 18. un 19. gadsimtā Eiropā. Vēlme “noskaidrot neskaidrības” bija iemesls daudziem viltojumiem. Visos “atklājumos” bija centieni noskaidrot pēc iespējas senāku nācijas vēsturi, un tad tajos tika pasludināta tās kultūras pārākums. Par daudziem atklājumiem vēstīja nacionālie “homēri”, kas apgalvoja, ka konkrētā nācija ir indoeiropiešu civilizācijas šūpulis. Pat pēc tam, kad noskaidrojās, ka šie vēstījumi nav patiesi, tiem joprojām bija ievērojama ietekme.
Czech translation of the Protocols of the Elders of Zion - 1925
A conspiracy theory maintains that some covert, highly influential group of people is the cause of dramatic and seemingly inexplicable events. The Protocols of the Elders of Zion, published in Tsarist Russia in 1903, claimed to uncover Jewish plans for world domination. This forgery in the form of a conspiracy theory became the most influential antisemitic text of the past hundred years. Although it was soon debunked, the ideas spread, with devastating consequences.
Plakāts ar Dreifūsa lietas skaidrojumu “Nodevības vēsture” - Francija, 1899. gads
1894. gadā tika atrasts dokuments par Francijas militāro noslēpumu pārdošanu Vācijai. Noziegums nevarēja palikt nesodīts. Pret vienīgo ebreju virsnieku Francijas armijas ģenerālštābā Alfrēdu Dreifūsu steidzami tika celta apsūdzība. Uz viltotu dokumentu, “slepenās lietas” un nepatiesu “ekspertu atzinumu pamata” Dreifūsu apsūdzēja nodevībā un notiesāja ar militārās pakāpes atņemšanu un neatgriezenisku deportāciju. “Dreifūsa lieta” sadalīja Franciju, pastiprināja antisemītismu un atklāja tiesu sistēmā pastāvošos aizspriedumus.
KAROŠANA
Kāds aforisms, kura izcelsme joprojām ir neskaidra, definē patiesību kā “pirmo kritušo ikvienā karā”. Karš noteikti ir laiks, kad tajā iesaistītie izmanto viltošanu un maldināšanu. Otrā pasaules kara laikā visa Eiropa kļuva par kaujas lauku, un izvēlei, kam uzticēties, bija būtiskas sekas. Turpmākajās desmitgadēs par uzdevumu kļuva faktu noskaidrošana par totalitāro režīmu slēptajiem un attaisnotajiem noziegumiem.
Instrumenti, ko izmantoja pretestības kustība Personas identifikācijas karšu centrā Amsterdamā, lai viltotu personas dokumentus - Okupētā Nīderlande, 1941.-1944. gads
Pildspalva, gumijas spiedogs, rakstāmmašīna, acetons. Otrā pasaules kara laikā drosmīgo rokās šie priekšmeti palīdzēja glābt tūkstošiem dzīvību. Visā Eiropā disciplinēta birokrātija ļāva nacistu okupācijas režīmam identificēt, deportēt un iznīcināt miljoniem ebreju un ikvienu, kas tika uzskatīts par nevēlamu. Jaunas identitātes iegūšana nozīmēja izvairīšanos no nokļūšanas koncentrācijas nometnēs. Viltoti dokumenti ļāva veikt pārdrošu sabotāžu un spiegošanu. Ar pareiziem dokumentiem bija iespējams šķērsot robežas, bet viltotas pārtikas kartītes glāba cilvēkus no bada.
Izpletņlēkšanas manekens, kas izmantots Nīderlandes atbrīvošanas laikā - 1945. gads
Pirmoreiz neīstus izpletņlēcējus (“paradummies”) izmantoja Beļģiju un Nīderlandi okupējošie Vācijas spēki 1940. gadā, lai novērstu uzmanību no vietām, kur tika izsēdināti īsti karavīri. Bija paredzēts, ka izpletņlēkšanas manekeni pašiznīcināsies, tāpēc ir palikuši tikai daži.
VILTOJUMI UN BAGĀTĪBA
Vēstures gaitā peļņa ir bijusi viens no galvenajiem viltojumu veidošanas iemesliem. Lai gūtu finansiālu labumu, tiek viltoti mākslas darbi, luksusa preces, ikdienas patēriņa preces un valūta. Vai nu holandiešu vecmeistara gleznas, vai Louis Vuitton somas, proti, visa tā, ko ļaudis vēlas visvairāk, viltošana ir kļuvusi par būtisku elementu globalizētajā patērētāju sabiedrībā, kurā dzīvojam. Taču viltojumi ir arī tikuši izmantoti, lai parādītu mūsu nepiesātināmo vēlmi pēc “vairāk, lētākām un jaunākām precēm”, kā tas ir eksperimentā un dokumentālajā filmā “čehu sapnis”.
Hanss van Megerens, Kristus un laulības pārkāpumā pieķerta grēciniece - Nīderlande, ap 1942. gadu
Hermanis Gērings par šo darbu samaksāja 1 650 000 guldeņu un bija pārliecināts, ka iegādājas Johanesa Vermēra gleznu. Hans van Megerens ieguva miljonus, pārdodot savas gleznas kā holandiešu vecmeistaru darbus. Tāpat viņš piemānīja mākslas ekspertus un nacistu kolekcionārus. Kad pēc kara viņam draudēja apsūdzības par sadarbību, viņš atzinās sīkā viltošanas noziegumā. No nodevēja viņš piepeši kļuva par nacionālo varoni, cilvēku, kurš piekrāpis Gēringu. Tomēr, iespējams, šī lieliskā publiskā tēla radīšana bija viņa pēdējais izcilais triks! Eļļa, audekls.
Čība no viltota tradicionālā Burberry rūtainā auduma
Viltotāji nešauboties pārvērta kapitālā patērētāju sabiedrības liekulību, kuru raksturo vēlme iegādāties arvien vairāk jaunu preču par zemāku cenu, vienlaikus demonstrējot statusu, unikalitāti un autentiskumu. Tomēr, jo vairāk viltojumu tiek atklāti, jo vairāk tie rodas no jauna! Ir pat radusies īpaša “ironiskās iepirkšanās” tendence, kas izpaužas kā priekšrokas došana tieši viltojumam, nevis autentiskai precei, tādējādi paužot protestu pret kapitālismu. Nākamajos stendos varat aplūkot apzināti veidotus viltojumus: mākslīgo kažokādu, mākslīgos dimantus un vegānisku ādu.
Mākslinieka Rodžera Pfunda radītā “neviltojamā” banknote - Ženēva, 2012
Pasaules otrais senākais arods — naudas viltošana — ir tikpat sens, cik pati nauda. Senatnē naudu parasti viltoja, veidojot monētas no dārgmetāla un parastā metāla sakausējuma un tad pārklājot tās ar plānu zelta vai sudraba kārtiņu. Pilnveidojoties naudas kalšanas un drukas tehnoloģijām, arī viltotāji kļuva arvien izveicīgāki. Kopš brīža, kad apritē parādījās banknotes, gan naudas veidotājiem, gan viltotājiem, cenšoties savstarpēji pārspēt vieniem otrus, arvien jāpilnveido savas mākslinieciskās un tehniskās prasmes.
Naudas viltošanas senā vēsture nav nodalāma no dizaina attīstības un zinātnes sasniegumu vēstures. Attēlā redzamā naudaszīme ir šībrīža veiksmīgākais mēģinājums radīt naudu, ko nav iespējams viltot. Rodžera Pfunda rūpīgi izstrādāto grafisko risinājumu papildina paši mūsdienīgākie šobrīd pieejamie drošības elementi — pretviltošanas iespiedkrāsa, difraktīvā josla, SPARK, sietspiedes iespiedtehnoloģija un caurspīdīgs polimēra substrāts.
VAI PĒCPATIESĪBAS LAIKMETS?
Ar jēdzienu “pēcpatiesības sabiedrība” apzīmē kultūru, kurā sabiedrisko domu veido emocijas un personiskā pārliecība, nevis fakti. “Viltus ziņas” bieži tiek uzskatītas par tās visizteiktāk pamanāmo simptomu.
Tomēr viltus ziņas neaprobežojas tikai ar kādu konkrētu laikmetu. Pašreizējā situācijā īpaša nozīme ir tam, ka modernie saziņas līdzekļi, jo īpaši internets, ļauj tos ātri izplatīt un izplatīt pasaules mērogā. Saskaroties ar informācijas bagātību, kura iegūta no neskaitāmiem avotiem, bieži vien ir grūti noteikt, kas ir patiesība un vai avots ir uzticams.
Par laimi, ir veidi, kā risināt šīs problēmas: jādomā kritiski, apšaubot pirmo iespaidu, jāapzinās savi aizspriedumi un jānosaka tas, cik uzticams ir avots. Tādējādi ir iespējams nošķirt faktus no fikcijas un varam izprast realitātes sarežģītību.
Covid-19: infodēmija
Pasaules Veselības organizācija ir secinājusi: “Jaunā koronavīrusa (2019-nCoV) uzliesmojums un tā mazināšanas pasākumi ir bijuši saistīti ar milzīgu “infodēmiju” — pārmērīgu precīzas un neprecīzas informācijas daudzumu —, kā rezultātā cilvēkiem ir grūti atrast ticamus avotus un uzticamus norādījumus, kad tie ir vajadzīgi.”
Bet kas gan ir “infodēmija” un kā tā ir saistīta ar Covid-19 pandēmiju? Šajā intervijā organizācijas “EU DisinfoLab” pārstāvis Aleksandrs Alafilips runā par informācijas asimetriju, maldinošu informāciju un konspirācijas teorijām saistībā ar koronavīrusa uzliesmojumu. Viņš uzsver turpmāko ietekmi uz sabiedrību un medijiem, kā arī pasākumus, kurus cilvēki var veikt, lai mazinātu infodēmijas izplatīšanos.
“Mūsu burbuļos”
Sociālo mediju platformas ir lieliski piemērotas, lai savienotu cilvēkus, taču tās arī palīdz radīt tā dēvētos “filtru burbuļus”. Tās atlasa informāciju un piedāvā mums lietas, kuras esam jau apstiprinājuši un atzinīgi novērtējuši iepriekš. Šie filtri rada ilūziju, ka ir iespējams redzēt visu kopainu, tomēr realitātē mēs paliekam ierobežotā mediju vidē, kas ir kopīga galvenokārt ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem. Tā kā šādi burbuļi nedod daudz iespēju atšķirīgiem viedokļiem un alternatīviem avotiem, tie nodrošina auglīgu augsni izdomājumu izplatībai un uzplaukumam.
“Viltus iebrucēji”
Noskaidrojiet, vai varat pamanīt maldinošu informāciju. Šajā mūsu izstādes interaktīvajā daļā izmantojiet kontrolpaneli, lai likvidētu tos sociālos medijus un ziņu ierakstus ar maldinošu informāciju, pirms tie sasniedz ekrāna apakšu. Ļaujiet brīvi virzīties uzticamām ziņām vai sašaujiet tās ar zaļām lodēm. Rūpīgi izpētot fotoattēlus, virsrakstus un parakstus zem tiem, jums būs vieglāk atšķirt faktu no fikcijas.
Frederika Burra Opera ilustrācija satīras žurnālā “Puck”
Reportieri kaut kur steidzas ar dažādiem ziņu rakstiem, no kuriem daži tiek raksturoti kā “viltus ziņas”. Šis termins pirmo reizi parādījās ASV presē 19. gadsimta beigās.