Back to top

Aizkadrā — plakāts “Jaunatnes diena”

Leopolda parka dienā, kas tika atzīmēta 2022. gada 10. septembrī, Eiropas vēstures nams organizēja ekskursijas gidu pavadībā pa izstādi “Kad sienas runā!”. Tās vadīja plakātu tapšanā iesaistītie mākslinieki no Ukrainas, Rumānijas un Slovēnijas. Piedāvājam iepazīties ar šo mākslas darbu “aizkadra” stāstu.

Eda Čufera (Eda Čufer)

Ko stāstīt par šo 1987. gadā tapušo dizaineru grupas “Novi Kolektivizem” veidoto gana neglīto plakātu?

Jāsāk ar to, ka šis plakāts tā arī nekad neparādījās uz namu sienām bijušās Dienvidslāvijas Sociālistiskās Federatīvās Republikas ielās. Tas tika izstrādāts ar mērķi popularizēt un atzīmēt ikgadējo valsts svētku dienu “Dan Mladosti”, t. i., “Jaunatnes dienu”, kas bija veltīta Dienvidslāvijas līdera Josipa Broza Tito dzimšanas dienas svinībām. Federālajām komisijām izskatot iesniegtos priekšlikumus, šī plakāta mets tika izraudzīts kā labākais, un to apstiprināja īstenošanai.

Tomēr pēc tam, kad atlases rezultāti tika publicēti Dienvidslāvijas medijos, nākamajā dienā uzliesmoja skandāls, jo kāds civiliedzīvotājs, inženieris, kas sevi dēvēja par Grujiču, bija presē publicējis rakstu, kurā izklāstīja, ka federālo iestāžu oficiāli izraudzītais un apstiprinātais plakāts nav nekas cits kā nacistu propagandas glezna “Trešais reihs”, ko 1937. gadā bija uzgleznojis Rihards Kleins. Skaidri redzams pārņemtais motīvs — neglītais kailais vīrietis, savukārt gleznas oriģinālā esošie nacistiskie simboli aizstāti ar sociālistiskās Dienvidslāvijas simboliem, proti, vācu ērgļa vietā stājies balodis (miera simbols), nacistu karogs ar kāškrustu pārtapis par Dienvidslāvijas karogu ar zvaigzni, savukārt nacistu emblēma kļuvusi par Jaunatnes dienas emblēmu. Grujiča atklājums izraisīja milzīgus sabiedriskus un politiskus satricinājumus, kuru rezultātā šī pēc būtības diezgan patīkamā valsts svētku diena tika atcelta, un to var uzskatīt par sociālistiskās Dienvidslāvijas beigu sākumu, valstij oficiāli sašķeļoties 1991. gadā.

Lai varētu izprast šā 35 gadus senā notikuma būtību un svarīgo nozīmi, uz to jāparaugās vēsturiskā perspektīvā. Vēsturnieks Ēriks Hobsboms 20. gadsimtu nodēvēja par īso gadsimtu, “saspiestu” laika periodā no 1917. līdz 1989. gadam, no kā nepārprotami izriet, ka viņa skatījumā galvenais gadsimta raksturu veidojošais spēks bija reālais sociālisms un komunisms. Tam Hobsboms pretstatī tā dēvēto garo 19. gadsimtu, kas stiepjas no 1789. gada līdz 1914. gadam, par šī gadsimta galvenajām iezīmēm atzīstot rūpniecisko revolūciju, kapitālismu un imperiālismu.

Šo nozīmīgo vēsturisko pārmaiņu rezultātā 1918. gadā tika izveidota Dienvidslāvija — jauna valsts Eiropas kartē. Plakāta tapšanas stāstā es saskatu četrus nozīmīgus faktorus. Tie ir sociālisms un komunisms, fašisms un nacisms, Josips Brozs Tito un mākslinieku apvienība NSK.

Pieņemu, ka visi lasītāji šo to zina par minētajām ideoloģijām. Palūkosimies, kas bija Josips Brozs Tito. Viņš iemantoja atpazīstamību kā līderis un komandieris divos karos, kas norisinājās bijušās Dienvidslāvijas teritorijā: karā pret fašistisko un nacistisko okupāciju valstī no 1940. gada līdz 1945. gadam un karā pret tā sauktās pirmās Dienvidslāvijas, t. i., karalistes, kapitālistisko režīmu. Pēc uzvaras un sociālistiskās sistēmas dibināšanas Tito līdz pat savai nāvei 1980. gadā bija tā dēvētās otrās Dienvidslāvijas prezidents.

Savas prezidentūras laikā viņš jau 1948. gadā atteicās pakļauties Staļinam un Padomju Savienībai, tādējādi Dienvidslāvijai ieņemot ļoti īpašu vietu starp Austrumiem un Rietumiem, kas balstījās uz paša Tito iedibināto politisko nepievienošanās kustību. Sekas Tito attiecību saraušanai ar Staļinu bija arī atteikšanās no sociālā reālisma kā oficiālā mākslas virziena. Tā vietā par vien Dienvidslāvijai raksturīgā specifiskā sociālisma un komunisma oficiālo kultūras virzienu tika atzīts modernisms.

Tagad par pēdējo faktoru, proti, mākslinieku apvienību NSK. Plakātu izstrādājusī mākslinieku grupa “Novi Kolektivizem” bija viens no grupējumiem plašākā mākslinieku apvienībā NSK (Neue Slowenische Kunst — “Jaunā Slovēnijas māksla”), ko 1984. gadā Ļubļanā nodibināja trīs grupas: 1980. gadā dibinātā mūziķu un mākslinieku grupa “Laibach”, vizuālās mākslas pārstāvju grupa “Irwin” un teātra mākslinieku grupa “Scipio Nasice Sisters”, abas pēdējās dibinātas 1983. gadā.

Trim atsevišķajām grupām apvienojoties plašākā kolektīvā, dalībnieki nodibināja ceturto grupu — dizaina atzaru “Novi Kolektivizem”. Es biju viena no teātra mākslinieku grupas dibinātājiem un tādējādi 1984. gadā kļuvu arī par vienu no NSK dibinātājiem. Gluži tāpat kā es, lielākā daļa NSK biedru ir dzimuši 1961. gadā. Mēs piederam paaudzei, kas nav tiešā veidā pieredzējusi Otro pasaules karu, fašistisko un nacistisko okupāciju un komunistisko partizānu cīņu. Mūsu priekšstati par pagātni tika veidoti, pamatojoties uz diženo vēstījumu par komunistisko varoņu cīņu un izmantojot indoktrināciju un propagandu. Mēs izaugām, plīvojot pionieru karogam. Bijām Tito jaunieši, kam bija lemts veidot gaišu nākotni valstij, kura bija tapusi lielā vēsturiskā cīņā un kuras dēļ bija nests ļoti daudz upuru. 1980. gadā, kad valstij bija 42 gadi, bet manai paaudzei — ap 20, lielākā daļa no mums ieradās no laukiem pilsētā, lai studētu universitātē.

Jautājums, uz kuru vēl jāatbild noslēgumā, ir šāds: kā “Novi Kolektivizem” 1987. gadā varēja uzvarēt konkursā par Jaunatnes dienas dizaina izstrādi? Mūsu priekšā esošais plakāts ir ne vien neglīts, bet arī dīvains un, raugoties uz to sava laika kontekstā, anahronisks. Šeit jāatgādina, ka 20. gadsimta 80. gados Dienvidslāvijas konvencionālā dizaina “gramatika” un vizuāli tekstuālais kods bija modernisms, kuru iezīmēja pārejas sākums uz postmodernisma principiem, un NSK bija šīs pārejas uz postmodernismu vēstnesis. 1987. gadā NSK darbība jau bija leģitimizēta gan no kritiķu, gan teorētiķu skatupunkta, galvenokārt pateicoties tā dēvētās Ļubļanas lakānisma teorētiķu grupas rakstiem, kuros NSK fenomens tika interpretēts no psihoanalīzes perspektīvas. Konsekventi izmantojot dažādus bieži vien asi kontrastējošus un nesavienojamus vizuālos kodus, NSK spēja atmodināt kolektīvajā zemapziņā snaudošās vēsmas, tādējādi kopumā atbalstot un paātrinot neatkarīgi pastāvošos sabiedrību transformējošos spēkus.

Kad Slovēnijas Jaunatnes organizācija (obligātā sociālistiskā organizācija un jauno komunistu inkubators katrā Dienvidslāvijas sastāvā esošajā republikā) sāka organizēt nākamo federālo Jaunatnes dienu, Slovēnijas jauno komunistu vadība apzinājās, ko dara, aicinot NK un NSK izstrādāt pasākuma dizainu. Tā kā Jaunatnes organizācija bija viena no organizācijām, kas cieši sadarbojās ar Slovēnijas Komunistisko partiju valstī, kura pārliecinoši pieprasīja politiskas, sociālas un kultūras reformas federālā līmenī, Jaunatnes organizācijai bija tīkams NSK avangardiskais radikālisms, mākslinieciskā neatkarība un spēja apšaubīt vispārpieņemtus kolektīvos naratīvus. Viņu mērķgrupa bija vecā kaluma komunisti, kuru rokās joprojām bija vara un kuri aizdomīgi izturējās pret jebkādiem valsts iekšējo reformu mēģinājumiem. Vecās paaudzes pārstāvji uzturēja mītu par varonīgo pagātni, un — kas šķiet ironiski — komisijai, kura apstiprināja plakātu, tīri labi patika plakāta estētika, kas atgādināja par “vecajiem labajiem laikiem”.

Attēls: “Jaunatnes diena”. Mākslinieku grupa “Novi Kolektivizem” (NK), 1987

Dan mladosti black and white poster
Group listening to artist's presentation in museum